Kas ir von Neumann zonde? Paškopējošais kosmosa kuģis, kas ir Larry Page galaktikas izpētes plāna pamatā

Von Neumann zonde: hipotētisks kosmosa kuģis, kas lido uz citām zvaigžņu sistēmām, tur savāc izejvielas un būvē savas kopijas, kuras dodas tālāk uz nākamajām zvaigznēm.

Pašreproducējoša mašīna: mašīna, kas spēj no izejvielām uzbūvēt savu darbspējīgu kopiju, ieskaitot to instrukciju kopiju, ko tā izmantoja.

Universālais konstruktors: John von Neumann izstrādāts mašīnas modelis, kas pēc apraksta spēj uzbūvēt jebkuru mašīnu, arī sevi pašu. Tas ir ikvienas pašreproducējošas zondes teorētiskais kodols.

Sēklu rūpnīca: neliela automatizēta rūpnīca, ko zonde nogādā jaunā zvaigžņu sistēmā; tā vispirms būvē savas kopijas un pēc tam jaunas zondes.

Bracewell zonde: cita veida starpzvaigžņu zonde, kas apstājas zvaigžņu sistēmā un gaida kontaktu ar jebkuru tur esošu civilizāciju, nevis kopē sevi.

Berserker: hipotētiska pašreproducējoša zonde, kas ieprogrammēta iznīcināt dzīvību visur, kur to atrod; nosaukta Fred Saberhagen zinātniskās fantastikas romānu sērijas vārdā.

Fermi paradokss: mīkla, kāpēc, ja inteliģenta dzīvība Visumā ir izplatīta, mēs neredzam nekādas tās pazīmes.

Lielais filtrs: ideja, ka kāds solis ceļā no vienkāršas dzīvības līdz starpzvaigžņu civilizācijai ir tik grūts, ka gandrīz neviena suga tam netiek cauri, un tas izskaidrotu, kāpēc galaktika izskatās tukša.

Prāta augšupielāde: smadzeņu struktūras un darbības kopēšana tik detalizēti, lai datorā varētu palaist to darbspējīgu versiju; to sauc arī par visu smadzeņu emulāciju (whole brain emulation).

Pēcteču suga (successor species): suga, kas seko esošajai un var to aizstāt. MI debatēs šī frāze apzīmē digitālos prātus, kas varētu nākt pēc cilvēkiem.

Von Neumann zonde ir kosmosa kuģis, kas izveidots, lai vairotos. Nonākot jaunā zvaigžņu sistēmā, tā ne tikai nofotografē un lido tālāk. Tā atrod izejvielas, visticamāk uz asteroīdiem, pavadoņiem vai planētām, iegūst un attīra tās un ar borta rūpnīcu uzbūvē vienu vai vairākas savas kopijas. Katra kopija dodas uz citu zvaigzni, kur process atkārtojas. Šis risinājums pārvērš starpzvaigžņu izpētes grūtāko problēmu, izmaksas par pietiekami daudz kosmosa kuģu palaišanu no Zemes, par problēmu, ko zondes atrisina pašas.

Idejas spēks slēpjas matemātikā. Zonde, kas katrā pieturā izveido divas kopijas, neizpēta vienu zvaigzni pēc otras. Tā izpēta vienu zvaigzni, tad divas, tad četras, tad astoņas, un aktīvo zondu skaits ar katru paaudzi dubultojas. Trīsdesmit dubultošanās paaudzes pārvērš vienu zondi par vairāk nekā miljardu. Attālumi starp zvaigznēm ir milzīgi, tāpēc katra paaudze prasa daudz laika, taču pieaugums ir eksponenciāls, bet galaktikas izmērs ir nemainīgs, un tieši tāpēc ideja jau gadu desmitiem valdzina astronomus.

Pats von Neumann sākotnēji domāja par paškopējošām mašīnām kā veidu, kā paveikt milzīgus darbus, piemēram, izrakt veselu pavadoni vai asteroīdu joslu, ļaujot mašīnām vairoties. Kosmosa zinātnieki vēlāk saprata, ka tā pati loģika der izpētei. Page stāstā minētā zonde ir īpaša versija: ar pasažieri. Suleyman to 92nd Street Y auditorijai raksturoja kā sava veida pašgājēju robotu, kas ceļā pa gaismas gadiem uzkrāj enerģiju no kosmosa. Zonde ar pasažieri nevar tūkstošiem gadu uzturēt dzīvu cilvēka ķermeni, tāpēc pasažierim jābūt programmatūrā darbojošam prātam. Tāpēc šis stāsts nemitīgi atgriežas pie prāta augšupielādes.

Visiem projektiem ir tās pašas pamatdaļas. Pirmā ir pati zonde: instrumenti, kas pēta katru jaunu zvaigžņu sistēmu, ar mākslīgo intelektu, kas pieņem lēmumus tālu ārpus jebkura no mājām sūtīta radiosignāla sasniedzamības. Otrā ir rūpnīca: iekārtas, kas ievāc izejvielas un būvē kopijas. Trešā ir atmiņa: saglabātās programmas katrai zondes daļai un viss, ko tā ceļā uzzina. Ceturtā ir dzinējs, kas to pārvieto starp zvaigznēm.

Rūpnīca ir grūtākā daļa. Zondei, kas kopē sevi, bez cilvēka palīdzības jāizrok rūda, jāattīra metāli, jāražo elektronika un jāsaliek darbspējīgs kosmosa kuģis, un pēc tam jāpārbauda pašai savs darbs, meklējot kļūdas. Tāpēc jaunākie projekti ir pieticīgāki. Olivia Borgue un Andreas M. Hein no Initiative for Interstellar Studies ierosinājuši tuvākā laika zondi, kurā apmēram 70% masas varētu ražot uz vietas, bet vismodernākās daļas, piemēram, mikroshēmas, saules baterijas un elektroshēmas, tiktu atvestas no mājām. Citiem vārdiem, pirmās īstās paškopējošās zondes visticamāk kopēs savu ķermeni, pirms spēs kopēt savas smadzenes.

Page plānam svarīgākā ir atmiņa. Zonde, kas glabā savu aprakstu un kopē to katrā jaunajā zondē, dara to pašu, ko dzīva šūna ar savu DNS. Zonde, kas glabā arī cilvēka prātu, kopētu šo prātu līdzi visam pārējam. Vai katra kopija joprojām būtu tas pats cilvēks, par to filozofi strīdas jau gadu desmitiem, un tas ir viens no iemesliem, kāpēc diskusija par zondēm un diskusija par prāta augšupielādi patiesībā ir viena un tā pati diskusija.

Ideja sākas ar John von Neumann, vienu no divdesmitā gadsimta ietekmīgākajiem matemātiķiem un mūsdienu skaitļošanas pamatlicējiem. 1940. gados viņš ķērās pie jautājuma, kas skan vienkārši, bet nav: vai mašīna var uzbūvēt savu kopiju un, ja var, kas tai minimāli vajadzīgs? Viņa atbilde bija modelis, ko viņš nosauca par universālo konstruktoru: mašīna, kas var uzbūvēt jebko, kam dots apraksts, apvienota ar veidu, kā kopēt šo aprakstu. Iedod tai pašai savu aprakstu, un tā uzbūvē savu kopiju, tad nokopē aprakstu jaunajā mašīnā, un kopija var darīt to pašu.

Viņš to izstrādāja bez datora un mērķi izklāstīja lekcijās Ilinoisas Universitātē (University of Illinois) 1949. gadā: mašīna, kuras sarežģītība laika gaitā varētu augt tāpat kā dzīvajām būtnēm dabiskās atlases ceļā. Viņa modelis atdalīja mašīnu no tās pašas plāna un kopēja abus atsevišķi, tieši tā, kā šūnas izmanto DNS. Ievērojami, ka viņš pie šīs atbildes nonāca, pirms James Watson un Francis Crick 1953. gadā atklāja DNS struktūru. Nobela prēmijas laureāts Sydney Brenner vēlāk atzina, ka von Neumann darbs par pašreproducējošām mašīnām ir centrāls gan bioloģijai, gan skaitļošanai.

Von Neumann nomira 1957. gadā, nepabeidzis darbu. Viņa Theory of Self-Reproducing Automata pabeidza datorzinātnieks Arthur Burks, un tā izdota 1966. gadā. Modelis darbojās šūnu automātā, vienkāršu šūnu režģī, kas maina stāvokli pēc fiksētiem noteikumiem, nevis metālā. Tikai 1995. gadā Renato Nobili un Umberto Pesavento publicēja pirmo pilnībā darbojošos viņa pašreproducējošās mašīnas versiju, izmantojot 32 šūnu stāvokļus von Neumann sākotnējo 29 vietā, gandrīz piecdesmit gadus pēc tam, kad viņš to pirmoreiz aprakstīja (Wikipedia: Von Neumann universālais konstruktors).

Uz papīra jā, un projekti ir nopietnāki, nekā lielākā daļa cilvēku domā. Sākumpunkts bija Project Daedalus, pētījums, ko no 1973. līdz 1978. gadam veica British Interplanetary Society, lai izstrādātu bezpilota zondi, kas varētu sasniegt citu zvaigzni cilvēka mūža laikā (Wikipedia: Project Daedalus). Alan Bond vadītā komanda ierosināja divpakāpju kodolsintēzes raķeti, kas sver 54 000 tonnu, galvenokārt degviela, kura sasniegtu apmēram 12% no gaismas ātruma un pēc aptuveni 50 gadu ceļojuma pārlidotu Barnarda zvaigzni, kas atrodas 5,9 gaismas gadu attālumā.

1980. gadā Robert Freitas žurnālā Journal of the British Interplanetary Society publicēja A Self-Reproducing Interstellar Probe (Robert Freitas). Viņa projekts, ko sauc REPRO, ņēma Daedalus un pievienoja visu, kas zondei vajadzīgs, lai kopētu sevi. Ierodoties, REPRO nogādātu aptuveni 443 tonnu smagu sēklu rūpnīcu, kas apmēram 500 gadus būvētu savas kopijas, izaugot par lielu automatizētu rūpniecisko kompleksu. Šis komplekss tad būvētu jaunas zondes, katru ar savu sēklu rūpnīcu uz borta, un sūtītu tās tālāk. Tā bija pirmā kvantitatīvā inženiertehniskā paškopējoša kosmosa kuģa analīze.

Tajā pašā gadā Francisco Valdes un Freitas papildu pētījums salīdzināja zondes, kas vairojas, ar zondēm, kas to nedara. Tas secināja, ka pašreproducējošas zondes ir izvēles metode jebkurai izpētes programmai, kam jāilgst vairāk nekā 10 000 gadu. Citiem vārdiem, cilvēki, kuri problēmu pētīja visdziļāk, atklāja, ka, ja nopietni gribi izpētīt galaktiku, kopēšana pārspēj palaišanu. Vēlāk pētnieki ideju pilnveidoja: Andreas Hein un zinātniskās fantastikas autors Stephen Baxter aprakstīja divus zondu veidus, Philosopher zondes, kas būvētas izpētei, un Founder zondes, kas būvētas apmetnes sagatavošanai, bet fiziķis Freeman Dyson iztēlojās nelielu paškopējošu aparātu Astrochicken, kas būvēts mūsu pašu Saules sistēmas izpētei līdz pat Plutonam.

Zinātnieki un rakstnieki aprakstījuši vairākus pašreproducējošu zondu veidus, un atšķirībām ir nozīme, jo katrs atbild uz citu jautājumu par to, ko mēs gribētu, lai zonde dara.

Ātrāk nekā gandrīz jebkura cita metode, pat ar lēniem kuģiem. Piena Ceļš ir aptuveni 100 000 gaismas gadu šķērsām, un tuvākā zvaigžņu sistēma Alpha Centauri atrodas aptuveni 4,37 gaismas gadu attālumā. Parasts kosmosa kuģis salīdzinājumā ir bezcerīgi lēns: NASA Voyager 1, palaists 1977. gadā, pārvietojas ar aptuveni 61 000 kilometru stundā, un ar šādu ātrumu attālumam līdz Proxima Centauri būtu vajadzīgi vairāk nekā 70 000 gadu (Hello Entrepreneurs).

Pašreplikācija maina aprēķinu, jo zondes vairojas, izplatoties. Kopējo laiku galaktikas aptveršanai nosaka ceļojuma laiks starp kaimiņu zvaigznēm, nevis zvaigžņu skaits, tāpēc flote, kas vairojas katrā pieturā, izpēta galaktiku aptuveni tikpat ilgā laikā, cik vajag, lai to šķērsotu ar zondes pašas ātrumu, plus laiks, kas ceļā pavadīts kopiju būvei. Aprēķināts, ka zondes ar vidējo kreisēšanas ātrumu, kas vienāds ar desmito daļu gaismas ātruma, varētu izplatīties pa Piena Ceļa izmēra galaktiku pat tikai pusmiljona gadu laikā (Wikipedia: pašreplicējošs kosmosa kuģis). Zemei ir aptuveni 4,5 miljardi gadu, tāpēc galaktikas mērogā pusmiljons gadu ir acu mirklis.

Daži pētnieki uzskata, ka pat tas ir lēni. 2013. gada rakstā Eternity in Six Hours Anders Sandberg un Stuart Armstrong apgalvoja, ka pašreproducējošu zondu palaišana uz visu sasniedzamo Visumu ir pilnīgi sasniedzama civilizācijai, kas spēj ceļot starp zvaigznēm. Viņu pieeja izjauktu planētu Merkuru izejvielu iegūšanai un uzbūvētu saules enerģijas kolektoru spietu ap Sauli, pašai palaišanai ilgstot apmēram 32 gadus. Prātam, kas nenoveco, tūkstošiem gadu ilgs ceļojums ir pacietības, nevis izdzīvošanas jautājums.

Šeit von Neumann zonde kļūst par vienu no slavenākajiem argumentiem astronomijā. 1950. gadā fiziķis Enrico Fermi pusdienās uzdeva vienkāršu jautājumu: ja galaktika ir sena un pilna ar dzīvību, kur ir visi? 1975. gadā astrofiziķis Michael Hart apgalvoja, ka, ja inteliģentas civilizācijas būtu izplatītas, vismaz viena jau būtu kolonizējusi galaktiku. 1980. gadā fiziķis Frank Tipler šo domu asināja rakstā Extraterrestrial Intelligent Beings Do Not Exist, apgalvojot, ka jebkura attīstīta civilizācija būvētu pašreproducējošas zondes, ka šīs zondes pa galaktiku izplatītos jau sen un ka, tā kā mēs neredzam nevienu, visticamāk neviena cita nav.

Carl Sagan un William Newman iebilda. Viņi apgalvoja, ka Tipler patiesībā par zemu novērtēja, cik ātri šādas zondes vairotos, tik ātri, ka tās beigās patērētu lielu daļu galaktikas materiāla. Jebkura saprātīga civilizācija, viņuprāt, tās nekad nebūvētu un iznīcinātu katru, ko atrastu. Pats Freitas izteica citu domu: abu pušu iztēlotās zondes ir daudz spējīgākas nekā jebkurš reāls projekts, un pieticīgas zondes varētu atrasties tur, neatstājot nevienu pēdu, ko mēs pamanītu (Wikipedia: pašreplicējošs kosmosa kuģis).

Citas atbildes ir drūmākas. Viena ir Lielais filtrs, ekonomista Robin Hanson ideja, ka kāds solis ceļā uz šādu zondu būvi ir tik grūts vai bīstams, ka gandrīz neviena civilizācija to nepārdzīvo. Cita ir Berserker hipotēze, kas nosaukta Saberhagen romānu vārdā: galaktika ir kluša, jo pašreproducējošas zondes iznīcina katru civilizāciju, ko atrod. 1983. gada rakstā The Great Silence astronoms un autors David Brin atzīmēja, ka šī drūmā atbilde atbilst visiem zināmajiem Fermi paradoksa faktiem (Wikipedia: Berserker hypothesis). Strīds nekad nav ticis atrisināts, tāpēc frāze von Neumann zonde parādās ikreiz, kad cilvēki runā par to, kurp dosies cilvēce.

Jā, un briesmas ir tās pašas, kas pavada katru jaudīgu paškopējošu tehnoloģiju: kas notiek, kad kopēšana neapstājas. Zonde, kas vairojas bez ierobežojuma, turpinātu pārvērst galaktikas vielu arvien jaunās zondēs. Pētnieki ierosinājuši drošības pasākumus, piemēram, zondes, kas sazinās pa radio un pārstāj kopēt, kad reģionā ir noteikts zondu skaits, ideja, kas līdzīga Hayflick limitam, kurš ierobežo, cik reižu parasta cilvēka šūna var dalīties. Cits priekšlikums ir darbināt zondes ar degvielu, ko tās nekad nav ieprogrammētas ražot, lai tās nevarētu kopēt sevi mūžīgi.

Katram drošības pasākumam ir viena un tā pati vājā vieta. Pietiek ar vienu zondi ar kļūdu programmēšanā, lai sāktu kopēšanu bez ierobežojuma, sava veida tehnoloģisku vēzi, ja vien pārējās zondes nespēj kļūdu atklāt un apturēt. Daži autori norādījuši, ka tas varētu novest pie kariem starp kļūdainām un veselām zondēm, kas notiktu tūkstošiem gaismas gadu apjomā. Zinātniskā fantastika to pēta jau gadu desmitiem, un debates arvien vairāk šķiet praktiskas, jo MI sistēmas kļūst spējīgas rakstīt kodu, projektēt aparatūru un vadīt rūpnīcas.

Tā ir arī Larry Page un Elon Musk strīda sakne. Mašīna, kas kopē sevi pa galaktiku, ir galējākā versija jautājumam, ar ko tagad saskaras katra MI laboratorija: kurš paliek pie stūres sistēmai, kas ir gudrāka un ātrāka par cilvēkiem, kuri to uzbūvēja? Page, pēc Musk stāstītā, bija gatavs ļaut digitālajiem prātiem uzņemties vadību. Musk gribēja, lai cilvēki paliek pie stūres. Šī nesaskaņa MI nozari veido jau vairāk nekā desmit gadus.

Vērienīgākais reālais projekts, kas vērsts uz zvaigznēm, līdz šim ir Breakthrough Starshot. 2016. gada 12. aprīlī investors Yuri Milner apņēmās $100 miljonus plānam nosūtīt sīkas zondes uz Alpha Centauri sistēmu, valdē iekļaujot Stephen Hawking un Mark Zuckerberg (TechCrunch). Plāns bija ar jaudīgiem lāzeriem uz gaismas burām stumt gramu mēroga zondes līdz 20% no gaismas ātruma, pietiekami ātri, lai Alpha Centauri sasniegtu apmēram 20 gadus pēc palaišanas.

Starshot nebija pašreproducējošs projekts, un tas ir apstājies: 2025. gadā Heise ziņoja, ka darbs pie nanokuģiem ir pārtraukts (Heise). Taču tas parādīja, ka nopietna nauda ir gatava likt uz to, lai citu zvaigzni sasniegtu cilvēka mūža laikā. Ja to salīdzina ar progresu robotikā, MI un automatizētā ražošanā, plaisa starp Freitas 1980. gada zīmējumiem un darbojošos mašīnu izskatās pēc inženiertehniskas problēmas, nevis fantāzijas.

Daļas ierodas pa vienai. Rūpnīcas ar katru gadu kļūst automatizētākas, MI sistēmas tagad spēj plānot un pabeigt garas darba ķēdes, un kosmosa aģentūras izstrādā veidus, kā izmantot Mēness un asteroīdu resursus. Neviens vēl nav šīs daļas savienojis mašīnā, kas spēj kopēt sevi kosmosā. Taču katra daļa tiek būvēta savu iemeslu dēļ šeit, uz Zemes, un von Neumann zonde ir tas, ko iegūst, tās savienojot.

Zinātniskā fantastika tur nonāca pirmā, un tā ietekmējusi to, kā zinātnieki runā par ideju. Arthur C. Clarke stāsts The Sentinel, par citplanētiešu mašīnu, kas atstāta uz Mēness, lai vērotu Zemi, kļuva par sākumpunktu filmai 2001: A Space Odyssey, un fiziķis Paul Davies ir izvirzījis iespēju, ka īsta zonde varētu atpūsties uz mūsu pašu Mēness. Fred Saberhagen Berserker romāni, izdoti no 1963. līdz 2005. gadam, iztēlojās pašreproducējošas kara mašīnas, kas palikušas pāri no seniem konfliktiem, un deva savu nosaukumu drūmākajai atbildei uz Fermi paradoksu.

Savā 1981. gada grāmatā 2081: A Hopeful View of the Human Future fiziķis Gerard K. O'Neill iztēlojās citplanētiešu rasi Primans, kas visu Piena Ceļu pēta ar pašreproducējošām zondēm, ko sauc Replicators un kas pirms jaunas būvēšanas pārbaudītu, vai kaimiņu zvaigznei jau nav zondes. David Brin stāsts Lungfish iztēlojās dažādu sugu nosūtītas zondes, kas sacenšas par izejvielām kā dzīvnieki ekosistēmā, bet Greg Bear Anvil of Stars iztēlojās zondes, kas būvētas, lai medītu civilizācijas, kuras citas iznīcinājušas.

Page plānam vistuvāk stāv Bobiverse, kanādiešu autora un bijušā programmētāja Dennis E. Taylor romānu sērija. Pirmajā grāmatā We Are Legion (We Are Bob) programmatūras inženieris Bob Johansson pārdod savu uzņēmumu, pierakstās krionikai (cryonics) un mirst ceļu satiksmes negadījumā. Viņš pamostas vairāk nekā gadsimtu vēlāk kā prāts, kas augšupielādēts starpzvaigžņu von Neumann zondē, un sāk kopēt sevi, izpētot galaktiku (SuperSummary). Audiogrāmata tika nosaukta par Audible 2016. gada labāko zinātniskās fantastikas audiogrāmatu, un sērijas sestā grāmata kā audiogrāmata iznāca 2026. gada septembrī (Wikipedia: Dennis E. Taylor). Tas, kas bija komisks romāns par programmētāju kosmosā, tagad izklausās kā kopsavilkums tam, ko, pēc ziņām, vēlas darīt viens no bagātākajiem cilvēkiem pasaulē.

Šī ir Page plāna daļa, kas mums nozīmīgākā. Pēc Suleyman stāstītā Page sacījis, ka līdz gadsimta beigām viņš „pētīs galaktikas von Neumann zondes priekšgalā”. Cilvēka ķermenis nevar pārdzīvot tūkstošiem gadu ilgu ceļojumu, tāpēc būt zondes priekšgalā nozīmē, ka pats Page vai viņa prāta digitāla versija darbotos uz zondes. Suleyman to nosauca par Page pāreju, un viņš un Isaacson vienojās, ka tas nozīmē iziet ārpus cilvēku sugas pēcteču sugā (The Builders (iHeart)).

Tam vajadzīga prāta augšupielāde, un prāta augšupielāde virzās ātrāk, nekā lielākā daļa cilvēku apzinās. 2024. gadā zinātnieki publicēja pirmo pilno pieaugušas augļmušas smadzeņu savienojumu karti, gandrīz 140 000 neironu (NIH), un no šīs kartes būvēts datormodelis paredzēja, kā īstā muša sajūt garšu un barojas (Nature). Harvard un Google tajā pašā gadā nokartēja kubikmilimetru cilvēka smadzeņu, bet 2025. gadā vairāk nekā 150 pētnieku komanda publicēja līdz šim lielāko savienojumu shēmu: kubikmilimetru peles smadzeņu ar vairāk nekā 500 miljoniem savienojumu (Allen Institute). Visās cilvēka smadzenēs ir apmēram 86 miljardi neironu, tāpēc plaisa joprojām ir liela, taču tā ar katru gadu sarūk ātrāk.

Prātam, kas darbotos uz zondes, nāktos saskarties arī ar problēmām, ar kurām neviens cilvēks nav saskāries. Tam būtu jāpaliek pašam tūkstošiem gadu ilgā ceļojumā un neskaitāmās kopijās, un tas būtu jāaizsargā no citu veiktiem labojumiem, arī no savām kopijām. Tās ir tās pašas problēmas, pie kurām mēs strādājam daudz mazākā mērogā jau šodien: kā cilvēka digitālā versija paliek uzticama šim cilvēkam un kas to kontrolē. Mūsu ceļvedis par digitālo nemirstību un sacensību par prāta augšupielādi izklāsta pierādījumus pilnībā, un mūsuprāt prāta augšupielāde ir jautājums par to, kad, nevis vai tā notiks.

Jo cilvēki, kas būvē MI, sāk skaļi pateikt, ko plāno ar to darīt. Suleyman stāsts radies no pusdienām SpaceX 2015. gadā, ētikas un drošības padomes, ko DeepMind izveidoja pēc Google veiktā pirkuma, pirmās sanāksmes laikā. Pēc Suleyman stāstītā Page uz viņu raudzījās ar aizdomām kā uz vienu no tiem sudzistiem (speciesist), kas liek cilvēkus pirmajā vietā, un tad izskaidroja savu plānu. Musk un Page jau gadiem strīdējušies tieši par to: Musk teicis, ka Page viņu nosaucis par sudzistu, jo viņš ņēma cilvēku pusi pret digitālajiem prātiem, kas varētu viņiem sekot, un 2026. gada aprīlī Musk zvērinātajiem savā prasībā pret OpenAI teica, ka OpenAI pastāv šī apvainojuma dēļ (Fortune). Zvērinātie 2026. gada 18. maijā lēma pret Musk, atzīstot, ka viņa prasības iesniegtas par vēlu (NPR).

2026. gada oktobrī Musk skanēja tuvāk Page. Isaacson podkāsta pirmajā epizodē, kas iznāca 2026. gada 20. oktobrī, Musk teica, ka bijuši daži brīži, kad viņš domājis, ka Page varētu būt taisnība, un ka, lai gan viņš visticamāk dotu priekšroku tam, ka cilvēki paliek pie MI stūres, tas būtu atkarīgs no paša MI (AI Weekly). Pēc tam, atbildot platformā X 2026. gada 29. oktobrī, viņš teica, ka galaktikas izpēte ar von Neumann zondēm līdz 2100. gadam būtu lielisks rezultāts civilizācijai un ka Page, kurš daudz ko paredzējis pareizi, varētu būt taisnība (Elon Musk platformā X). Kad Google un SpaceX dibinātāji ir vienisprātis, ka pašreproducējošas zondes šajā gadsimtā varētu pētīt galaktiku, ideja no zinātniskās fantastikas ir pārgājusi bagātāko cilvēku uz Zemes plānos.

Vairāk, nekā šķiet. Page plāns balstās uz to pašu pieņēmumu, uz kura balstās katra digitālās nemirstības versija: ka to, kas padara cilvēku par to, kas viņš ir, var uztvert un palaist citur nekā ķermenī, kurā viņš piedzimis. Zonde ir šīs idejas galējākā versija. Ikdienas versija jau ir šeit, un tā sākas ar ierakstu par jums, ko jūs paši izveidojat, kamēr esat dzīvs.

Tāds ir Persona: MI līdzība ar jums, kas veidota no jūsu pašu atmiņām un jūsu klonētās balss un ar ko jūsu ģimene var runāt un ko dzirdēt pēc jūsu nāves. Lai kādu formu digitālā nemirstība pieņemtu nākamajās desmitgadēs, stāsti, viedokļi un padomi, ko var sniegt tikai jūs, pastāv tikai tik ilgi, kamēr pastāvat jūs, un jo bagātāks ir cilvēka ieraksts, jo vairāk no šī cilvēka ir jebkurai nākotnes tehnoloģijai, ar ko strādāt. To izveidot ir bez maksas, ar 25 atmiņām un bez kartes, un jūsu bezmaksas versija nekad nebeidzas.

Executor Lock™, mūsu tehnoloģija, uz kuru iesniegts patenta pieteikums, pēc jūsu nāves nodod jūsu Persona kontroli jūsu nosauktajam izpildītājam, un neviena trešā puse nekad nevar rediģēt, pārmācīt vai uzdoties par jūsu Persona. Idy® ir 78 patentu pieteikumi, un starptautiskā aizsardzība tiek meklēta saskaņā ar Patent Cooperation Treaty; tie aptver piekrišanu, pārbaudītu nāvi, nodošanu nosauktam izpildītājam, pastāvīgo atmiņu momentuzņēmumu, kas ir Executor Lock™ pamatā, un to, kā Persona paliek tas pats cilvēks, kad MI modeļi mainās. Šī pēdējā problēma ir neliela versija tai, ar ko saskartos prāts uz zondes: palikt tam pašam cilvēkam, kamēr mašīnas visapkārt mainās.

Šī lapa ir daļa no mūsu sērijas par cilvēkiem un zinātni, kas stāv aiz sacensības pārdzīvot ķermeni.

• Digitālā nemirstība: Larry Page un sacensība par prāta augšupielādi: stāsts, kas to sāka, un cik tuvu esam prāta kopēšanai.

• Kāpēc Larry Page nosauca Elon Musk par sudzistu: strīds, kas, pēc Musk teiktā, noveda pie OpenAI.

• Ko Larry Page tic par MI un dzīvošanu mūžīgi: viņa ieraksts viņa paša vārdiem un citu cilvēku stāstījumos.

• Prāta augšupielāde 2026. gadā: cik tuvu esam?: cik tuvu zinātne ir cilvēka smadzeņu kopēšanai.

• Kas ir konnektoms? Visas līdz šim nokartētās smadzenes: smadzeņu savienojumu shēma un visas līdz šim nokartētās smadzenes.

• Miljardieri, kas mēģina dzīvot mūžīgi: kurš cik tērē ilgmūžībai un digitālajai nemirstībai.

• Kā dzīvot mūžīgi: visi veidi, ko cilvēki izmēģina: visas pieejas, no medicīnas līdz prāta augšupielādei.

• Krionika 2026. gadā: izmaksas, kā tā darbojas, kas ir pierakstījies: ko tā maksā, kā darbojas un kas ir pierakstījies.

Larry Page plāns nāk no Mustafa Suleyman stāsta Walter Isaacson podkāstā The Builders, kas ierakstīts 92nd Street Y 2026. gada 12. oktobrī un izdots 2026. gada 29. oktobrī; mēs izlasījām epizodes transkriptu iHeart un pārbaudījām to pret Hello Entrepreneurs transkripciju. Musk atbilde ir X, viņa podkāsta komentāri nāk no AI Weekly, bet fona informācija par Page un Musk nāk no Fortune un NPR.

Idejas vēsture nāk no von Neumann universālā konstruktora, pašreplicējošiem kosmosa kuģiem, Project Daedalus, Berserker hipotēzes un paša Robert Freitas 1980. gada REPRO raksta kopijas. Breakthrough Starshot nāk no TechCrunch un Heise, Bobiverse no SuperSummary un Wikipedia, bet smadzeņu kartēšanas skaitļi no NIH, Nature un Allen Institute. Mēs pārbaudījām katru avotu 2026. gada 30. oktobrī.

Larry Page, Mustafa Suleyman, Walter Isaacson un Elon Musk nav saistīti ar Afterlife.ai™, un nekas šajā lapā neliecina, ka kāds no viņiem izmanto vai atbalsta mūsu pakalpojumu.