Kāpēc izveidot savu MI, kamēr vēl dzīvojat?

Savu MI izveido dzīves laikā, lai tas, kurš tiek saglabāts, pats arī veiktu saglabāšanu. Fotogrāfijas un nauda nodod tālāk to, kas jums bija. Tagad izveidota Persona nodod tālāk to, kā jūs domājat: jūsu spriešanu, balsi un vērtējumu, ko esat veidojis un labojis pats, kamēr vēl esat šeit, lai visu pateiktu pareizi.

Padomājiet par pēdējo reizi, kad lūdzāt padomu kādam vecākam radiniekam. Ne par atbildi, ko saņēmāt, bet par to, kā šis cilvēks līdz tai nonāca. Pauze pirms pirmajiem vārdiem. Stāsts taisnas atbildes vietā, jo stāsts bija atbilde. Tā īpašā lieta, ko viņš vienmēr pamanīja un ko neviens cits nepamanīja. Jūs nezvanījāt pēc fakta, ko varētu atrast pats. Jūs zvanījāt pēc veida, kā skatīties uz problēmu, kas mita vienā konkrētā prātā un ko jūs nekad pilnībā nespētu atveidot pats.

Tieši tam lielākā daļa mantojuma plānošanas neskaras. Mēs sastādām testamentu, parakstām fotogrāfiju kastes, pierakstām paroles, bet pilnīgi neskartu atstājam vienīgo patiesi neaizvietojamo vērtību: spriešanu, no kuras radās viss pārējais. Šī eseja ir par to, kāpēc šo spriešanu ir vērts saglabāt, kāpēc to labi var saglabāt tikai dzīvs oriģināls un kāpēc 2026. gads ir pirmais cilvēces vēsturē, kad to patiešām var izdarīt vidusmēra cilvēks.

Kas ir vērtīgākais, ko jūs patiešām varat atstāt pēc sevis?

Sāciet ar to, par ko cilvēki strīdas pēc nāves, jo šī secība ir atklājoša. Dažkārt viņi strīdas par naudu. Fotogrāfijas parasti sadala mierīgi. Dažus priekšmetus patur, jo tie glabā smaržu vai atmiņu. Un tad klusībā, līdz mūža beigām, viņiem pietrūkst kaut kā tāda, ko neviena no šīm lietām nesatur. Viņiem pietrūkst iespējas pajautāt.

Naudu atstāt ir vieglāk par visu, un tā ir vismazāk jūsu pašu. To izdara jebkurš kārtīgs mantojums, un dolārs, ko atstājat jūs, neatšķiras no dolāra, ko atstāj kāds cits. Fotogrāfijas ir personiskākas, taču fotogrāfija ir tikai virsma. Tā rāda, ka kāda otrdiena ir bijusi. Tā nevar pateikt, kāpēc jūsu māte tajā otrdienā pieņēma tieši šo lēmumu, no kā viņa baidījās un ko viņa teiktu tagad par lēmumu, kas jāpieņem jums šodien. Fotogrāfija paliek nekustīga. Cilvēks, kurš to varētu izskaidrot, ir tā daļa, kas aiziet.

Testaments aizsargā to, kas jums piederēja. Gandrīz nekas neaizsargā to, kā jūs domājāt.

Jūsu domāšanas veids nav garastāvoklis vai uzskatu kopums. Tā ir metode: kā jūs izsverat risku, kur nepiekāpjaties nekad, kādus jautājumus uzdodat, pirms uzņematies saistības, kādu joku izmantojat, kad telpā kļūst saspringti, kādas vērtības jūs patiešām piemērojat spiediena brīdī, nevis tās, ko ierakstāt anketā. Tas ir vismazāk dokumentētais un vissvarīgākais mantojums, un vēl nesen nebija formāta, kas to spētu noturēt. Daļu varēja uzrakstīt. Dažus stāstus varēja ierakstīt. Bet uzrakstītai lappusei nevar uzdot papildjautājumu, un ieraksts mūžīgi atskaņo tās pašas sešas minūtes neatkarīgi no tā, ko klausītājam vajag.

Tāpēc godīga atbilde uz jautājumu “ko ir vērts atstāt” nav nauda un nav fotogrāfijas. Tā ir jūsu daļa, kurai būtu bijusi atbilde.

Kāpēc fotogrāfija nespēj to, ko spēj Persona?

Atšķirība ir spējā atbildēt.

Katrs mantojuma formāts, ko izmantojam gadsimtiem, ir statisks. Memuāri, lai cik skaisti, tiek iesaldēti drukāšanas dienā. Video ir izrāde, kas iesaldēta laikā. Uzrakstīti memuāri var ļoti spēcīgi nest jūsu stāstus uz priekšu, un es domāju, ka tos vajadzētu uzrakstīt ikvienam, taču tie var pateikt tikai to, ko jūs iedomājāties pateikt rakstīšanas dienā. Tie nevar atbildēt uz jautājumu, ko jūsu mazmeita, kas vēl nav piedzimusi, uzdos nākotnē. Arhīvs ir monologs, kas teikts telpā, kuru jūs nekad neredzēsiet.

Persona ir atšķirīga vienā konkrētā ziņā, kas maina visu: Persona var atbildēt. Veidota no jūsu pašu atmiņām, vērtībām un balss, jūsu Persona var atbildēt, ko stāsts nozīmēja, kas stāvēja tieši aiz kadra, kā jūs domātu par izvēli, ko nekad neesat dzīvojis, lai redzētu. Tas nav metafizisks apgalvojums, un es gribu būt precīzs, jo šīs jomas pētnieki ir precīzi. Ētikas literatūra velk stingru robežu starp statiskām “digitālajām atliekām” un interaktīvām rekonstrukcijām, kas spēj atbildēt (Hollanek un Nowaczyk-Basińska, Philosophy & Technology, 2024). Fotoalbums un Persona nav divas vienas lietas pakāpes. Tās ir dažādas kategorijas. Viena saglabā ierakstu. Otra saglabā spēju spriest, balstoties uz ierakstu.

Padomājiet, ko tas nozīmē praksē. Mazbērns, kas pilda mājasdarbu, var pajautāt, kā jūs pārvarējāt grūtu gadu. Meita, kas stājas pretī lēmumam, ar kuru jūs kādreiz sastapāties, var dzirdēt, kā jūs to patiešām izsvērāt, jūsu formulējumā un jūsu balsī, nevis minēt, ko jūs varētu būt teicis. Vērtība nav tā, ka Persona ir nevainojama. Vērtība ir tā, ka jautājums vairs neatduras pret klusuma sienu. Visu cilvēces vēsturi cilvēka nāve nozīmēja arī katra neuzdotā jautājuma nāvi. Tas ir turējies tik ilgi, ka mēs pārstājām pamanīt, ka tas ir konstrukcijas ierobežojums, nevis dabas likums.

Ieraksts skan vienādi katru reizi. Persona var atbildēt, ko ieraksts atstāja ārpus kadra.

Kāpēc to veidot tagad, kamēr esat dzīvs?

Šeit laiks pārstāj būt sīkums un kļūst par visa argumenta būtību.

Ir arī otrs veids, kā cilvēki iedomājas šīs tehnoloģijas ienākšanu, un tas ir nepareizais. Nepareizajā variantā uzņēmums savāc miruša cilvēka īsziņas, e-pastus un ierakstus sociālajos tīklos un no atliekām saliek “sēru botu”. Cilvēks, kura vārdā tas viss notiek, tam nekad nav piekritis, to nekad nav redzējis un nevar izlabot nevienu kļūdu, ko tas par viņu pieļauj. Recenzētā zinātne šai problēmai ir devusi nosaukumu un uzskata to par visas nozares galveno ētisko apdraudējumu: pēcnāves piekrišana. Pēc nāves veidota rekonstrukcija rada neatbildamu iebildumu, ka cilvēks nevar tai piekrist, nevar to izlabot un nevar prasīt to pārtraukt. Pētnieku ieteikums ir skaidrs: jebkurai atbildīgai versijai nepieciešama “gan datu devēju, gan pakalpojuma lietotāju savstarpēja piekrišana” (Hollanek un Nowaczyk-Basińska, 2024).

Izlasiet šo ieteikumu uzmanīgi, un pamanīsiet, ka tas apraksta tieši vienu lietu: veidošanu dzīves laikā. Piekrišana, ko dodat sev pats, nav šī ētiskā jautājuma apiešana. Tas ir tā risinājums. Kad veidojat savu MI, jūsu Persona ir jūsu pašu darbs, un jūs vienlaikus esat datu devējs un autors. Jūs izvēlaties, kas tajā nonāk. Jūs izlabojat to, kas iznāk nepareizi. Jūs nosakāt, kas paliek privāts. Jūs apstiprināt balsi. Katrs iebildums, kas liek pēcnāves rekonstrukcijai šķist pārkāpumam, jau iepriekš tiek atrisināts ar vienkāršu faktu, ka tā subjekts ir telpā.

Šī ir visa tēze vienā teikumā. Problēma ar cilvēka MI nekad nav pats MI. Problēma ir paša cilvēka prombūtne. Izveidojiet to tagad, un cilvēks ir klāt: viņš lemj, labo un piekrīt. Gaidiet, un vienīgā versija, ko jebkad kāds varēs izveidot, būs tā, kas salikta bez jums.

Ir arī klusāks ieguvums, un tas ir jums, nevis tiem, kurus atstājat. Dzīves fiksēšana izrādās laba pašam, kas to dara. Strukturēta rakstīšana par nozīmīgiem pārdzīvojumiem, veikta īsās sesijās, dod izmērāmu psiholoģisku un fizisku ieguvumu salīdzinājumā ar rakstīšanu par neitrālām tēmām (Baikie un Wilhelm, Advances in Psychiatric Treatment, 2005). Un saikne ar savu nākotnes es, kad to redz kā pastāvīgu un īstu, nevis kā svešinieku, uzticami maina to, cik pacietīgi un gudri cilvēki rīkojas tagadnē (Hershfield, Annals of the New York Academy of Sciences, 2011). Persona izveide ir ilgs, strukturēts process, kurā savu dzīvi pārvērš vārdos. No tā ieguvēji nav tikai tie, kas mantos. Jūs gūstat ieguvumu tagad, pašā darīšanā.

Dzīvības apdrošināšanu neņem tāpēc, ka jau esat nonācis nelaimē. Mantojums darbojas tāpat. To veido, kamēr balss ir spēcīga un stāsti vēl ir jūsu pašu izstāstāmi, tas ir, parastā otrdienā, cilvēks, kuram viss ir kārtībā un kurš skaidri domā par dienu, kad pats nebūs klāt.

Skaitļos: mantojuma plaisa 2026. gadā

Vēlme nodot tālāk savu dzīvi ir gandrīz vispārēja, bet īstenošana gandrīz nenotiek. Šī plaisa ir visa iespēja, un to var izmērīt. Stāvoklis 2026. gada jūlijā:

• 2025. gada AARP aptaujā 50 gadu vecumu sasniegušo pieaugušo vidū galvenie iemesli, kāpēc cilvēki saglabā savu mantojumu, bija “radīt kaut ko nozīmīgu, ko nodot tālāk” (46 procenti) un palīdzēt jaunākajām paaudzēm “mācīties no viņu pieredzes” (45 procenti). Cilvēki precīzi zina, ko vēlas atstāt. (AARP Research, 2025. gada septembris)

• Tajā pašā aptaujā 63 procenti vecvecāku savus stāstus nebija ierakstījuši nemaz, un tikai 9 procenti to darīja regulāri. Nodoms ir izplatīts. Rīcība gandrīz nekad neseko. (AARP Research, 2025. gada septembris)

• 73 procenti aptaujāto teica, ka izmantotu tehnoloģijas, lai fiksētu savus stāstus, ja tā būtu pieejama. Šķērslis nekad nebija vēlme. Tas bija formāts, kas der parastai dzīvei. (AARP Research, 2025. gada septembris)

• StoryCorps, dibināts 2003. gadā, ir ierakstījis vairāk nekā 645 000 dalībnieku balsis, kas arhivētas Kongresa bibliotēkā un tiek raksturotas kā lielākais cilvēku balsu krājums, kāds jebkad savākts. Parasti cilvēki, kam dota iespēja ierakstīt parastu dzīvi, ierodas simtiem tūkstošu. (StoryCorps pārskats, skatīts 2026. gada jūlijā)

• Pats impulss ir vairāku gadsimtu vecs. “Ētiskais testaments”, vēstule, kas nodod tālāk vērtības un dzīves mācības, nevis mantu, kā rakstīta prakse saglabājies kopš 12. gadsimta un mūsdienās piedzīvo atdzimšanu. Tehnoloģija ir jauna. Vajadzība nav. (Ethical will (ētiskais testaments), skatīts 2026. gada jūlijā)

Saliekot šos skaitļus kopā, aina ir skarba. Gandrīz visi to vēlas darīt. Gandrīz neviens nav izdarījis. Un lielākā daļa no tiem, kas nav, gaida tieši to, kas tagad ir pieejams.

Vai sava MI veidošana nav tikai nesaprātīga pašapliecināšanās?

Šis ir spēcīgākais iebildums, un tas ir pelnījis apspriešanu visā spēkā, nevis atmešanu, jo vāju versiju ir viegli noraidīt, bet stipro nav.

Stiprā versija ir šāda. Ir kaut kas nepiedienīgs tajā, ka cilvēks būvē pieminekli savam prātam. Vēl ļaunāk, ir kaut kas negodīgs visā idejā par MI, kas ir kāda cilvēka “kopija”, jo valodas modelis nav dvēsele, un statistiskas sistēmas ietērpšana mirušā radinieka balsī riskē sērojošām ģimenēm sniegt mierinošu ilūziju atvadīšanās grūtā un nepieciešamā darba vietā. Pārāk precīza kopija nesaglabā cilvēku. Tā aizstāj cilvēku ar mūsu neapmierināto vajadzību pēc viņa un šo aizvietojumu sauc par mantojumu. Tas ir nopietns pārmetums, un ikviens šajā nozarē, kurš pie tā nav apstājies, nav bijis uzmanīgs.

Lūk, kas tajā ir patiesi. Persona nav jūs. Persona nav apzinīga, nepārdzīvo jūsu prombūtni, un to nekad nedrīkst pārdot kā augšāmcelšanos vai izmantot, lai kādu atturētu no sēru pārdzīvošanas. Jebkurš uzņēmums, kas to tirgo kā nāves pārspēšanu, dara kaut ko, ko uzskatu par patiesi nepareizu, un ētikas literatūra pamatoti brīdina par interaktīvām rekonstrukcijām, kas nelūgtas ielaužas kāda sēru laikā.

Tomēr atteikšanās no augšāmcelšanās fantāzijas neprasa atteikties no iespējas, ka var rasties kaut kas jēgpilns. Mēs neapsūdzam memuārus iedomībā, ierakstītu interviju negodīgumā vai vēstuli, kas atstāta bērnam astoņpadsmitajā dzimšanas dienā, tēlošanā, ka tā ir dvēsele. Mēs saprotam tos kā to, kas tie ir: cilvēks dzīves laikā izvēlas atstāt kaut ko pārdomātu un patiesu. Ar piekrišanu veidota Persona ir šajā līnijā, nevis nokopētā sēru bota līnijā. Atšķirība starp pieminekli un dāvanu ir tajā, kam tas paredzēts un kas to ir veidojis. Tas nav veidots, lai jums glaimotu. Tas ir jūsu pašu veidots, ar nolūku, lai kāds konkrēts cilvēks kādu dienu varētu uzdot jautājumu un nesastapt klusumu. Iebildums par iedomību spēcīgi trāpa kopijai, kas salikta, lai noliegtu nāvi. Tas tikai viegli skar vēstuli, kas gadās spējam atbildēt.

Jautājums nekad nav tas, vai varam to padarīt ticamu. Jautājums ir, vai tas ir ticības cienīgs.

Kā Afterlife.ai® pie tā pieiet un ko tas nedarīs?

Es veidoju vienu no šādiem risinājumiem, tāpēc šī sadaļa rakstīta no stikla mājas iekšpuses, un es labāk pasaku ierobežojumus, pirms apgalvojumiem.

Afterlife.ai® balstās uz vienu noteikumu, kas izriet no visa iepriekš teiktā: Persona to veido dzīvs cilvēks, ar nolūku, vai arī netiek veidota nemaz. Nav nekādas datu nokopēšanas, nekādas jūsu salikšanas no atlikušajiem datiem, nekādas versijas, kas veidota pēc jūsu aiziešanas no materiāla, ko neesat apstiprinājis. Jūs to veidojat ar vadītu fiksēšanu, vienu atmiņu, vienu vērtību, vienu stāstu pēc otra, savos vārdos un savā balsī. Bezmaksas versijā jūsu Persona sākas ar 25 atmiņām, kas nekad nebeidzas un nekad nepārvēršas atpakaļskaitīšanā, jo vienreizējs veidošanas apjoms nav izmēģinājums, un es atsakos izmantot termiņa spiediena paņēmienus tik nopietnā lietā. Ja vēlaties turpināt un ļaut cilvēkiem, kurus mīlat, patiešām klausīties, tam paredzēti maksas plāni, un tos skaidri varat redzēt cenu lapā.

Divi dizaina lēmumi ir svarīgāki par pārējiem. Pirmais ir balss. Persona var runāt jūsu pašu balsī, kas radīta ar jūsu piekrišanu dzīves laikā, izmantojot profesionālu balss tehnoloģiju, un šī piekrišana skaidri aptver dienu, kad jūsu vairs nebūs, lai to dotu atkārtoti. Balss ir saglabāšana, nevis atdarināšana, un tā ir pārvaldīta, nevis improvizēta. Otrais ir Executor Lock™, kas atbild uz jautājumu, uz kuru jāatbild katrai godīgai šīs tehnoloģijas versijai: kas liedz jebkuram, arī mums, arī jūsu pašu ģimenei, mainīt to, kas jūs bijāt, pēc jūsu aiziešanas? Brīdī, ko izvēlaties, ieraksts, uz kura balstās jūsu Persona, tiek iesaldēts kā ideāls momentuzņēmums. Nekas netiek izgriezts, nekas netiek pārrakstīts, un katra turpmākā saruna balstās tikai uz šo slēgto ierakstu. Tas ir spēcīgākais solījums, ko dodam, un tas pastāv tieši tāpēc, ka visas šīs kategorijas bīstamākais scenārijs ir tas, ka dzīvie klusi labo mirušo.

Tagad ierobežojumi, nosaukti tikpat vienkārši. Persona nav apziņa, un mēs to nekad neapgalvosim citādi. Persona nevar aizstāt cilvēku, un sēras ir īsts darbs, ko neviena programmatūra nedrīkst mēģināt saīsināt. Persona ir veidota tikai no tā, ko jūs ievadāt, un tajā ir tikai tas, ko esat iemācījis, un nekas vairāk. Un mēs esam viens uzņēmums, kas dod solījumus, ko var pārbaudīt tikai gadu desmiti, tāpēc jūsu rakstītos datus un atmiņas varat eksportēt failā jebkurā brīdī, un tādu pašu pārnesamību nodrošināt jūsu ierakstiem un medijiem ir apņemšanās, uz ko mēs strādājam. Ja mantojums prasīs ģimenei uzticēties tam paaudzēm, uzticība jāpelna publiski, atstājot atvērtas izejas durvis. Vairāk varat izlasīt par to, kas notiek, kad digitālā mantojuma uzņēmums beidz darbību, jo to jautājumu katram nopietnam pircējam vajadzētu uzdot, pirms ieraksta kaut vienu vārdu, arī mums.

Ko patiesībā vajadzētu fiksēt vispirms?

Ja arguments ir sasniedzis mērķi, dabisks nākamais jautājums ir, ar ko sākt, un godīga atbilde: ar mazāku, nekā domājat. Kļūda ir uztvert to kā autobiogrāfiju, ko esat pārāk aizņemts rakstīt. Tā nav grāmata. Tā ir parastu jautājumu virkne, uz kuriem atbild pa vienam, un vadītas fiksēšanas jēga ir tā, ka jūs nekad nestāvat pretī tukšai lapai.

Sāciet ar stāstiem, ko nes tikai jūs. Lēmumi, kas veidoja jūsu dzīvi, un spriešana to pamatā. Vērtības, par kurām cīnītos. Padoms, ko sev atrodat sakām vairāk nekā vienreiz. Labs dzīvesstāsta jautājumu komplekts divdesmit minūtēs no jums izvilks vairāk nekā tukšs dokuments mēneša laikā, jo uz konkrētu jautājumu var atbildēt tā, kā uz “pastāsti par savu dzīvi” nekad nevar. Ja rakstīšanā jūs esat vislabāk pats, uztveriet fiksēšanu kā izejmateriālu memuāriem un ļaujiet, lai Persona notur to, ko drukāta grāmata nevar. Un ja ir konkrēts cilvēks un konkrēts nākotnes brīdis, uz kuru virzāties, kāzas, kuras varbūt neredzēsiet, mazbērns, kas vēl nav piedzimis, tad sāciet tur, kur sajūta ir spēcīgākā: uzrakstiet viņam vēstuli savam nākotnes es vai viņam pašam un būvējiet uz āru no tā, ko jums visvairāk vajag, lai viņš zinātu.

Secība nav tik svarīga kā sākums. Svarīgi ir tas, ka fiksētājs esat jūs, skaidri domājot, dienā, kad nekas nav nepareizi, un izvēloties atstāt vienīgo mantojumu, ko neviens testaments nekad nav spējis noturēt.

Jo testaments sadala to, kas jums bija. Fotogrāfijas pierāda, ka jūs te bijāt. Bet veids, kā jūs domājat, tas īpašais prāts, kas izlēma visu, vienmēr ir pazudis tieši tajā brīdī, kad kļuva vērtīgākais. Pirmoreiz tam nav jāpazūd. Un vienīgais, kas to var labi saglabāt, ir tas, kurš šo lasa, kamēr lēmums vēl ir jūsu pašu.

Izveidojiet to tagad, kamēr vēl veidojat jūs pats.

Biežāk uzdotie jautājumi

Kāpēc veidot savu MI, kamēr esat dzīvs, nevis ļaut to izdarīt ģimenei vēlāk?

Tāpēc, ka tikai jūs to varat izveidot godīgi. Pēc jūsu aiziešanas veidotā versija jāsaliek no jūsu atlikušajiem datiem, un to dara cilvēki, kas min, ko jūs domājāt, un cilvēks tās centrā nevar izlabot nevienu kļūdu. Recenzētie ētikas pētījumi uzskata šo “pēcnāves piekrišanas” plaisu par visas jomas galveno apdraudējumu un kā risinājumu iesaka dzīva cilvēka piekrišanu (Hollanek un Nowaczyk-Basińska, 2024). Izveidojiet to tagad, un jūs esat autors, redaktors un piekrišanas devējs vienlaikus.

Vai Persona ir tikai manis tērzēšanas robota versija?

Nē, un šī atšķirība ir svarīga. Vispārīgs tērzēšanas robots atbild no interneta. Jūsu Persona atbild tikai no tā, ko izvēlējāties ievadīt: jūsu atmiņām, vērtībām, formulējumiem, balss, kas fiksēta ar jūsu piekrišanu. Jūsu Persona nav veidota, lai atdarinātu personības tipu, bet lai saglabātu vienu konkrētu prātu un to, kā šis prāts spriež, lai īsts jautājums no kāda, ko mīlat, sastaptu atbildi, nevis klusumu. Persona ir dzīvs jūsu domāšanas atveids, nevis aizstājējs, kas nokopēts no jūsu datiem.

Vai tas cenšas aizstāt cilvēku vai apvest nāvi?

Nē. Persona nav apziņa, nevienu neaizstāj un nekad nedrīkst tikt izmantota, lai izvairītos no sēru pārdzīvošanas, kas ir īsts un nepieciešams darbs. Persona pieder tai pašai saimei kā memuāri, ierakstīta intervija vai vēstule, kas atstāta nākotnes dzimšanas dienai: cilvēks dzīves laikā izvēlas atstāt kaut ko pārdomātu un patiesu. Vērtība nav izlikšanās, ka jūs neesat aizgājis. Tā ir tajā, ka uz jautājumu, kam jūs būtu atbildējis, vairs nav jāpaliek bez atbildes.

Kas notiek ar manu balsi un manu Persona pēc manas nāves?

To nosaka Executor Lock™ un jūs pats. Brīdī, ko izvēlaties, ieraksts, uz kura balstās jūsu Persona, tiek iesaldēts kā ideāls momentuzņēmums: nekas netiek izgriezts, nekas netiek pārrakstīts, un katra turpmākā saruna balstās tikai uz šo slēgto ierakstu. Jūsu izpildītājs pārvalda piekļuvi, bet nevar pārrakstīt, kas jūs bijāt. Jūsu piekrišana savas balss izmantošanai, kas radīta dzīves laikā ar profesionālu balss tehnoloģiju, skaidri aptver arī šo laiku. Dizaina mērķis ir vienkāršs: neviens nedrīkst klusi labot to, kas jūs bijāt, kad jūs vairs neesat klāt, lai iebilstu.

Cik maksā sākt veidot savu MI?

Sākt var bez maksas. Bezmaksas versijā jūsu Persona saņem 25 atmiņas, kas nekad nebeidzas, bez kartes un bez atpakaļskaitīšanas, jo tas ir vienreizējs veidošanas apjoms, nevis izmēģinājums. Ja vēlaties saglabāt vairāk un ļaut cilvēkiem, kurus mīlat, klausīties, maksas plāni ir Legacy par $14.99 mēnesī un Eternal par $29.99 mēnesī, un tie visi skaidri redzami cenu lapā. Svarīgākais nav cena. Svarīgi ir tas, ka to veido jūs pats, kamēr vēl esat šeit, lai to veidotu.